„Latvijas skolas somā” arī “Ēnu diena.”

 

 

 

Lai arī 13.februārā dienā sniegputenis jauca debesis ar zemi, Rites skolas 3.-7.klašu izglītojamie, cēla plecos “Latvijas skolas somu,” un devās braucienā uz Aizkraukli.  Vecāko klašu jaunieši devās uz Aizkraukles pagasta kultūras namu, kurā iekārtota vēsturiska ekspozīcija “Padomju gadi.” Ekspozīcijā bja aplūkojami dažādi pagājušā gadsimta sadzīves priekšmeti, sadzīves tehnika, pārvietošanās tehnika, kā arī bibliotēka, padomjlaika dzīvoklis un kabinets. Viss vēsturiskais vienmēr rada patiesu interesi un vēlmi izprast lietu un notikumu sakarību. Nenoliedzami jaunieši bija sajūsmā, jo ikviens ieraudzīja kādu priekšmetu, kas saglabājies viņu ģimenēs pie omītēm un vectēviem un joprojām darbojas. Puišus vairāk aizrāva tehnikas joma, bet meitenes, ka jau dāmas, ieinteresējās par tā laika modes tendencēm. Cik pārsteidzošs bija secinājums, ka tādas kleitas arī šodien būtu topā. Vēsture, ja tai pieskaras, ir brīnumaina un interesanta. Un labi, ja tai ir pozitīva nokrāsa. Mazāko klašu skolēni apmeklēja Aizkraukles vēstures un mākslas muzeju “Kalna ziedi.” Cēli un cienīgi,  kā nama saimniece mūs sagaidīja muzeja skaistums – melnbaltā kaķene. Mazo bērnu glāsti tai bija īsti pa prātam. Pēc gleznu aplūkošanas, sekoja darbīgākā daļa – sveču gatavošana. Neticību, ka no vienkāršas aukliņas var pagatavot sveci, nomainīja liela rosība un kustēšanās. Katram iedotā aukliņa jeb dakts uz sekundes daļu bija jāiegremdē izkausētā vaskā. Ceļš uz lielāko un resnāko sveci izrādījās garš. Dažam “uznāca” slinkums, un svece palika slaida kā pupu maiksts, bet citi, nepagurdami veica apli pēc apļa, un svece ieguva savu formu. Pacietīgākie varēja lepoties ar savu veikumu! Nebija nevienas vienādas sveces, katra atšķīrās ar krāsu, ar formu un dekoratīviem elementiem. Kādam svece sanāca maiga kā samts, citam grumbuļaina vai svītrota. Lielakā daļa bērnu vēlējās savus meistardarbus uzdāvināt mammām. Patiess prieks bija vērojams bērnu sejās, jo viņi ne tikai uzzināja daudz jauna par sveču gatavošanu, bet arī paši bija līdzdalīgi šajā procesā. Pēcpusdienā – ēnu dienas programmas ietvaros Aizkraukles pilsētas stadionā uz paraugdemonstējumiem pulcēja Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, Valsts policija, Zemessardzes 55.kājnieku bataljona vīri un Valsts robežsardzes pārstāvji. Operatīvā transporta signālugunis un skaņas signāli nevienu neatstāja vienaldzīgu. Lai arī šķita, ka neko jaunu jau nevarēs redzēt, tomēr jāsaka, ka bērni un jaunieši uzzināja daudz jauna un noderīga. Gan ugundzēsēju, gan mediķu un policijas pārstāvju stāstītais un demonstrētais daudziem lika aizdomāties par savu nākotnes profesiju. Vai es pietiekami labi mācos? Vai manī ir vajadzīgās rakstura īpašības? Kā es tās vau sevī attīstīt? Atbildes uz jautājumiem bija vien jāatrod sevī. Kā graujošs pērkona grāviens, visiem bija zemessargu 55.kājnieku bataljona vīru uznāciens. Skaļā un dimdošā komandiera balss “atmodināja” arī no aukstuma sastingušos skatītājus. Izspēlētā epizode, kurā tika arbrīvoti ķīlnieki un neitralizēti “sliktie,” bija ļoti saistoša ikvienam klātesošajam. Starp ieroču šāvienu troksnim, ik pa laikam, uzvirmoja emociju pilni saucieni. Ikviens pēc tam apgalvoja, ka tieši zemessardzes 55.kājnieku bataljons paticis vislabāk. Dzīvīgumu skatītāju rindās radīja arī robežsargu paraugdemonstrējumi ar jaunajiem sunīšiem. Jautra spēlēšanās mijās ar nopietnu darbu. Tas liek secināt, ka arī nopietnā darbā var atrast kādu jautrības dzirksti. Nobeigumā vēl visi interesenti pie Aizkraukles kultūras

nama, varēja izkāpelēt visus pieejamos operatīvā dienesta transportlīdzekļus, parunāt skaļrunī un ieslēgt bākugunis un aptaustīt visas pogas. Drosmīgākie piekrita tikt ievietoti mašīnas nodalījumā, kurā policija ved arestantus. Secinājums – “pa īstam tur negribētu gan!”  Šī tiešām bija viena varen izdevusies diena, jo apmierināti un sajūsmināti bija ne tikai bērni un jaunieši, bet arī skolotāji.

Skolotājas: I.Vavere, S.Tuča, V.Liepiņa